SIEVIETES medicīnā 21. gadsimta Latvijā

Daudz kas mainījies kopš pagājušā gadsimta sākuma, kad plašu rezonansi pasaulē guva feministiskās idejas, izcīnot sievietei ne tikai vēlēšanu tiesības, bet arī iespēju iegūt labāku izglītību un jaunā līmenī iekļauties darba tirgū. Tomēr, kā liecina gan pasaulē, gan Latvijā veiktie pētījumi, atsevišķi dzimumu līdztiesības jautājumi, iespējams, joprojām nav atrisināti. Cik tie ir būtiski? Kādas ir Latvijas sieviešu iespējas veidot karjeru medicīnā un arī politikā?

APAĻĀ GALDA EKSPERTI:

Baiba Rozentāle, profesore, Latvijas Infektoloģijas centra galvenā ārste

“Es kā sieviete darīju to, ko līdz tam neuzdrošinājās neviens no ministriem vīriešiem.”

Oskars Kalējs, profesors, kardiologs

“Sievietei nebūt nav obligāti jādzemdē, lai pierādītu savu noderīgumu sabiedrībai.”

Jānis Strazdiņš, Dr. Med. h. c., narkologs, RSU goda doktors, LU privātdocents

“Lai vadītu medicīnas iestādi, ir jābūt autoritātei, pieredzei, stingrībai, principialitātei, var teikt – vīrieša spēkam.”

Evija Rodke-Sproģe, plastikas ķirurģe

“Domāju, ka galvenokārt panākumi atkarīgi no paša cilvēka.”

Edīte Vītola, ģimenes ārste

“Sieviete strādā vairāk intuitīvi, ir apveltīta ar lielāku pacietību, empātiju, līdzjūtību un izvēlas darbu, kas ir piemērotāks.”

Vents Sīlis, Dr. Sc. Soc., MA. Phil., RSU docents

“Feminisms ir tuvs humānismam – tas uzsver, ka abi dzimumi ir vienlīdz svarīgi, orientējas uz kopīgo, nevis atšķirīgo.”

SIEVIETES MEDICĪNĀ 21. GADSIMTA LATVIJĀ

RSU docents Vents Sīlis norāda, ka feminisms savulaik radies kā sociāla, filozofiska un ētiska pieeja, kas cenšas labot sievieti diskriminējošus uzskatus. “Manā uztverē feminisms ir ļoti tuvs humānismam – tas uzsver, ka abi dzimumi ir vienlīdz svarīgi, orientējas uz to, kas cilvēkiem ir kopīgs, nevis atšķirīgs. Ja viens no dzimumiem ir nelaimīgs, tad arī otrs nevarēs labi dzīvot,” teic Vents Sīlis. “Nav vienas un visaptverošas definīcijas, kura formulētu, kas ir sieviete vai kas ir vīrietis. Sociālā un psiholoģiskā nozīmē tas vienmēr ir atklāts jautājums, neskatoties uz to, ka bioloģiskās atšķirības šķiet tik pašsaprotamas. Problēmas rodas tad, kad kāda sociāla kategorija, kas izriet no konkrēta pasaules uzskata, tiecas ierobežot cilvēku tiesības pašiem lemt par savu dzīvi.” 

IESPĒJAS UN ATALGOJUMS

Lai arī dzimumu līdztiesībā sperts krietns solis uz priekšu, V. Sīlis apstiprina, ka joprojām pastāv būtiska vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirība – starpība starp visu strādājošo sieviešu un vīriešu bruto izpeļņu vienā stundā Eiropā vidēji ir 16,4%, bet Latvijā – 14,4%.

Ģimenes ārste Edīte Vītola atzīst, ka vīrieši vairāk koncentrējas medicīnas jomās, kurās alga ir iespējami lielāka, un pelna labāk nekā daudzas sievietes ārstes. “Piemēram, ģimenes medicīna, visas medicīnas pamats, Latvijā netiek pienācīgi finansiāli novērtēta. Ja būtu citādi, tad arī šajā jomā droši vien būtu krietni vairāk vīriešu.”

Profesors Oskars Kalējs teic: “Medicīna valsts līmenī vispār ir vāji finansēta, līdz ar to ārsti izmanto iespējas strādāt vairākos darbos. Vīrietim ir jādomā par ekonomisko aspektu, sevišķi, ja viņš ir uzņēmies atbildību par ģimeni. Jaunie ārsti ir gatavi strādāt vairākās darbvietās, lai kaut cik pieklājīgi nopelnītu. Arī ārzemēs rezidenti strādā daudz un nereti izdeg, bet tur ir motivācija – ja tu izturi, izkārpies, tad pēc tam esi nodrošināts cilvēks. Diemžēl Latvijā kaprača alga ir divreiz lielāka nekā ķirurga alga (interneta avoti). Varbūt vienam spēkpilnam rezidentam piestrādāt par kapraci? Fleksibls darbs, var paspēt te vienā vietā, te otrā! Vienīgi nebūtu labi, ja klientūras tuvinieki izrādītos vieni un tie paši,” ironizē profesors.

Kopumā sieviešu nodarbinātības līmenis, salīdzinot ar citām ES valstīm, Latvijā vienmēr ir bijis relatīvi augsts. Vents Sīlis skaidro: “Iespējams, tas ir padomju mantojums – tad dominēja uzskats par dzimumu vienlīdzību darba tirgū. Sievietes gan ir vairāk pārstāvētas zemāk apmaksātajās nozarēs, bet vadošajos amatos joprojām saglabājas nevienlīdzība.”

Medicīnas privātajā sektorā, kas ietver arī plastisko ķirurģiju, atšķirīgs atalgojums ārstei sievietei un ārstam vīrietim neesot iespējams. “Plastiskā ķirurģijā kā privātā nozarē pastāv elementāri nozares izcenojumi, kas nosaka to, ka cena par konkrētu manipulāciju būs līdzīga neatkarīgi no tā, pie kura ārsta pacients vēršas,” uzsver Evija Rodke-Sproģe.

V. Sīlis uzskata, ka statistikas datus tomēr nevajadzētu uzskatīt par pierādījumu sieviešu diskriminācijai. Latvijas sievietēm bieži vien prioritāra ir ģimenes dzīve, nevis veiksmīga karjera, un saskaņot šīs divas jomas nav viegli.

O. Kalējs atzīst, ka sabiedrībā joprojām ir tendence apzināti nostumt sievieti atpakaļ pie plīts un bērniem: “Nav pareizi strikti nodalīt veču un sieviešu lietas. Ir virkne vīriešu, kuri nejēdz pieskrūvēt rozeti, bet sabiedrībai un kopproduktam viņu pienesums ir krietni augsts. Kurš vērtējams augstāk: tas, kurš var uznest ledusskapi uz  piekto stāvu, vai tas, kurš nevar? Augstāk vērtējams tas, kurš nepieciešamības gadījumā var uznest, bet spēj samaksāt par to, lai uznes kāds cits. Līdzīgi ar sievietes pienesuma izvērtēšanu. Sievietei nav obligāti jādzemdē, lai pierādītu savu noderīgumu sabiedrībai. Bet, ja viņa to vēlas un ir motivēta, tad var samenedžēt gan bērnu dzemdēšanu, gan disertācijas aizstāvēšanu, gan daudz ko citu. Tiesa gan, vienai pašai tas var izrādīties problemātiski, vajadzīgs atbalsts.”

Arī plastikas ķirurģe Evija Rodke-Sproģe uzskata, ka ļoti svarīgs ir ģimenes atbalsts un spēja gudri plānot savu laiku.

KAS VĒLAS STUDĒT MEDICĪNU?

Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) datiem, Latvijas sievietes ir izglītotākas par vīriešiem, taču pastāv būtiskas dzimumu atšķirības studiju jomas izvēlē: sievietes gan Latvijā, gan ES valstīs vidēji veido tikai 32% no visiem dabaszinātņu, matemātikas, informātikas un inženierzinātņu nozaru absolventiem. “Tas parāda, ka Latvijā joprojām liela loma ir dzimumu stereotipiem jeb dalījumam vīriešu un sieviešu profesijās,” teic Vents Sīlis.

Narkologs Jānis Strazdiņš novērojis, ka medicīnu šobrīd studē galvenokārt sievietes. “Medicīna ir kļuvusi sievišķīga – no 69 piektā kursa studentiem, kuri janvārī kārtoja eksāmenu, tikai 16 bija puiši. Domāju, ka tā nav laba tendence. Arī profesors Gardovskis ir izteicis bažas, ka RSU pēdējos gados stājas galvenokārt sievietes. Jādomā, kā dabūt medicīnā vīriešus,” norāda J. Strazdiņš.

Savukārt V. Sīlis teic: “Lielais studējošo sieviešu skaits nenozīmē, ka visas kļūs par praktizējošām mediķēm vai zinātniecēm. Iegūstot izglītību, paveras dažādas citas izvēles, tai skaitā arī ģimenes veidošana un bērnu audzināšana. Grūti iedomāties, ka tām, kuras izvēlējušās veidot karjeru medicīnā vai zinātnē, kāds liktu šķēršļus tikai dzimuma dēļ. To pierāda daudzu sieviešu spožās zinātniskās karjeras. Drīzāk šeit dominē individuāla izvēle.”

Jānis Strazdiņš atklāj vēl kādu niansi: “Finansējuma trūkums medicīnā izraisa arī speciālistu trūkumu, jo daudzi ārsti emigrē uz ārzemēm. Notiek arī tā, ka jaunieši studē medicīnu, bet aiziet biznesā, jo saprot, ka ar mediķa algu nespēs uzturēt ģimeni. Tas varētu būt viens no iemesliem, kādēļ sievietēm medicīnā ir mazāka konkurence un plašākas iespējas. Protams, samaksa par darbu ir jāsaņem vienāda neatkarīgi no dzimuma. Bet ir grūti no malas regulēt dzimumu proporciju nozarē.”

VĪRIEŠU UN SIEVIEŠU SPECIALITĀTES - VAI TIEŠĀM?

V. Sīlis atzīst, ka Latvijas sabiedrībā ir dziļi iesakņojušies priekšstati par to, kādam jābūt vīrietim un kādai sievietei, taču tieši individuālo izvēļu dažādība padara sabiedrību interesantu un konkurētspējīgu. Arī medicīnas nozarē. Turklāt, neskatoties uz objektīviem apstākļiem, izvēles neliecina, ka visas sievietes ārstes ietu pa iemītu taku.

E. Rodke-Sproģe ir pārliecināta, ka, izvēloties savu īsto ceļu, šķēršļu nav, kā tas noticis viņas karjerā. “Arī pirms manis sievietes bija mēģinājušas ienākt plastiskajā ķirurģijā, bet tas kaut kādu iemeslu dēļ neizdevās. Man bija liela vēlēšanās mācīties, piedalīties, saprast un palīdzēt. Un notika tā, ka plastiskās ķirurģijas rezidentūru atvēra tieši man. Estētiskajā plastikas ķirurģijā varu likt lietā savu māksliniecisko pusi, sievišķīgo precizitāti, spēju ilgi ķimerēties, smalki piedomāt un rast risinājumus nestandarta gadījumiem.”

J. Strazdiņš pauž, ka medicīnā strādāt nav viegli: “Ir sievišķīgākas nozares, piemēram, oftalmoloģija, stomatoloģija, arī ģimenes medicīna. Bet ir arī īpaši smagas nozares – ķirurģija, onkoloģija, narkoloģija un arī psihiatrija, jo alkoholisms, narkomānija, psihiskās slimības ir sociāli bīstamas. Jābūt intelektam un lielai atbildībai, lai spētu orientēties šajās sarežģītajās nozarēs. Turklāt jāņem vērā, ka ikdiena nevilšus atstāj iespaidu, sevišķi uz cilvēkiem ar trauslu nervu sistēmu.”

Profesore Baiba Rozentāle uzskata, ka nav tādas medicīnas nozares, kas sievietei būtu nepiemērota: “Varbūt sievietes nav fiziski tik spēcīgas, lai varētu nodarboties ar ortopēdiju, traumatoloģiju vai kādām ķirurģijas specialitātēm, kur, neskatoties uz jaunajām tehnoloģijām, patiešām ir vajadzīgs arī fiziskais spēks un liela izturība. Tomēr, iespējams, sievietēm vienkārši nav bijusi šāda vēlme, turklāt vairākums sieviešu, izvēloties mediķa profesiju, darbu cenšas savienot ar ģimeni.”

Šim viedoklim pievienojas arī ģimenes ārste Edīte Vītola: “Tas ir tikai normāli, ka torakālie, abdominālie ķirurgi, kardioķirurgi un traumatologi galvenokārt ir vīrieši. Gūžas endoprotezēšana, piemēram, ir īsts vīrieša darbs! Garas darba stundas un nakts darbs sievietēm arī fizioloģiski nav piemērots. Sieviete ir smalkāka būtne un strādā vairāk intuitīvi, apveltīta ar lielāku pacietību, empātiju, līdzjūtību un izvēlas to darbu, kas ir piemērotāks. Bet, ja tomēr izvēlas operēt, tad ir sievietes, kuras dara to izcili.”

 “Manuprāt, sievietēm ļoti piemērota ir otorinolaringoloģija, oftalmoloģija, kur, operējot ar lāzeru, nepieciešama spēja koncentrēties, veikt smalkas manipulācijas,” saka profesore Rozentāle. “Neskatoties uz to, ka, piemēram, ginekoloģija un dzemdniecība ir sarežģītas ķirurģiskas specialitātes, tajās veiksmīgi strādā ļoti daudz sieviešu. Ķirurģijā izcilas ārstes sievietes ir bijušas jau Latvijas pirmās brīvvalsts laikā! Tātad viss tomēr atkarīgs no tā, kā sieviete pati veido savu likteni.”

“Varētu domāt, ka, piemēram, tiesu medicīnas eksperts nav profesija sievietei – apkārtējiem ir grūti pieņemt, ka skaistās manikirētās rokas tikko bijušas cimdos un rakājušās pa pussapuvušu mironi, kurš uzpeldējis kaut kur Ķīšezerā,” dalās pārdomās profesors Kalējs. “Taču arī šajā jomā sievietes ir sasniegušas labu līmeni. Mūsdienās apgalvot, ka medicīnā ir specialitātes, kas vairāk piemērotas vīriešiem, nav gluži korekti, un no vīrieša mutes tas izklausās pat šovinistiski.”

PAR DISKRIMINĀCIJU UN SIEVIETES PRIEKŠROCĪBĀM

E. Vītola uzskata, ka ģimenes ārstniecības jomā nepastāv un arī nevar pastāvēt jebkāda ārstu diskriminācija: “Slēdzam vienādus līgumus, un mums visiem ir visdažādākie pacienti. Sievietes un vīrieši izvēlas atšķirīgas medicīnas jomas, jo atšķiras gan fizioloģiski, gan psiholoģiski. Pilnīga vienlīdzība, ko sludina pārspīlēts feminisms, ir nenormāla. Par diskrimināciju varētu runāt vienīgi tad, ja, piesakoties kādā rezidentūrā, jaunajai ārstei tiktu atteikts par labu jaunam vīrietim ārstam. Bet vai ir tādi fakti?”

E. Rodke-Sproģe atklāj, ka būt sievietei medicīnā ir priekšrocība: “Neesmu jutusi ne tendenciozu attieksmi, ne aizdomīgus piedāvājumus, ne arī to, ka man būtu liegta kāda profesionālās attīstības iespēja tādēļ vien, ka esmu sieviete. Būt sievietei ir pat zināma priekšrocība, jo vizīte pie plastikas ķirurga ir kaut kas daudz dziļāks, nekā tikai saruna par to, kur griezīsim. Nereti esmu pirmais cilvēks, kuram paciente atklājas, un nākas būt gan psiholoģei, gan seksopatoloģei. Pacientei ir svarīgi, ka mēs, sievietes, runājam vienā valodā. Vīrietim skaistas krūtis nozīmē kaut ko citu nekā sievietei.”

J. Strazdiņš: “Sievietes ir jutīgākas, taču viņām ir liela priekšrocība – sievietes ir strādīgas, apzinīgas un savus pienākumus bieži vien pilda labāk nekā vīrieši.”

Profesors Kalējs, strādājot ar studentiem un jaunajiem ārstiem, ir nonācis pie atziņas, ka diskriminācija, veidojot profesionālo karjeru medicīnā, nepastāv, bet, atšķirība, kā jauna sieviete un jauns vīrietis attiecas pret studiju procesu un kā uztver savas iespējas, gan pastāv. “Būtība ir galvā, tajā, ka cilvēks skaidri definē, ko vēlas. Kam palīdzēt virzīties pa karjeras kāpnēm – jaunai perspektīvai sievietei ārstei vai jaunam perspektīvam ārstam vīrietim? Svarīgākais jautājums ir par to, ko mēs vispār jaunā sievietē redzam? Ja viņa konkrētajā brīdī izvēlas veidot karjeru, nopietnu bāzi savai dzīvei un turpmāk no viņas kā speciālista varētu būt liela atdeve, iespējams, mana izvēle būtu par labu sievietei. Bieži vien jauneklis savās izvēlēs sāk mētāties starp trim kokiem (visi grib būt neiroķirurgi vai plastikas ķirurgi!). 21. gadsimtā jābeidz domāt sūnu ciema kategorijās, vērtējot spējas pēc dzimuma principa. Sievietes var paveikt daudz, un daudzas ir izveidojušas vai pašlaik veido izcilu karjeru medicīnā.”

SVARU KAUSĀ - PERSONĪBA

Lai realizētos profesionāli, bet vispirms, lai apzinātos savu varēšanu un motivāciju, ir jābūt noteiktām personības īpašībām. Profesore Rozentāle kā galveno iezīmi izvirza vēlmi strādāt: “Nav nozīmes, vai tā ir medicīna vai kāda cita joma un, jo īpaši, politika – darbu, ko cilvēks ir izvēlējies, ir ļoti jāgrib darīt. Vēl ļoti svarīga īpašība ir neatlaidība.”

J. Strazdiņš akcentē ģimenes lomu ārsta personības un karjeras veidošanās procesā: “Ja ārsta profesija ir ģimenes tradīcija, tad nav nozīmes, vai šo tradīciju turpina dēls vai meita. Jaunajiem ārstiem, kuri nāk no šādām ģimenēm, ir vieglāk ieiet medicīnā un konkurēt.”

Savukārt profesors Kalējs ir pārliecināts, ka līderība, cīņas gars, saprašana, ko vēlies, un motivācija karjeras veidošanā ir pats svarīgākais. Viņš arī vērš uzmanību uz to, ka ne vienmēr tikai un vienīgi virzīšanās pa karjeras kāpnēm uz augšu ir veiksmes un profesionalitātes rādītājs: “Izcila ārste var būt arī tā sieviete, kurai nevajag disertāciju un tribīnes, kurā ir vienkāršs cilvēcīgums. Lai arī viņa nespēs citēt kādu jaunāko pētījumu, savu pacientu un kolēģu vidū viņu vērtēs augstu. Ja tā ir viņas izvēle, ar kuru viņa ir apmierināta, ieguvēja būs gan viņa pati, gan pacienti, gan sabiedrība – nebūs kārtējais uz visu pasauli apvainojies mediķis ar permanentu nīgruma izteiksmi sejā.”

SIEVIETE - VADĪTĀJA, SIEVIETE - POLITIĶE

Veidot karjeru kā vadītājai vai politiķei, nenoliedzami, ir sievietes pašas izvēle, tomēr apgalvot, ka Latvijā šajā jomā ir dzimumu līdzsvars, pagaidām nevar – vadošajos amatos (un arī politikā) sieviešu īpatsvars patiešām ir neliels. “Lursoft apkopotie dati rāda, ka patlaban no visiem Latvijā reģistrētajiem uzņēmumiem 32,48% vismaz viens no dalībniekiem ir sieviete, savukārt amatus valdēs un padomēs daiļā dzimuma pārstāves ieņem vien 31,44% uzņēmumu,” norāda V. Sīlis. Lielāko medicīnas iestāžu vadītāji galvenokārt ir vīrieši, kamēr sievietes bieži vien ieņem nodaļu vadītāju amatus.

J. Strazdiņš ir pārliecināts: “Lai vadītu medicīnas iestādi, ir jābūt autoritātei savu padoto acīs, jābūt lielai pieredzei, stingrībai, principialitātei, var teikt – vīrieša spēkam. Nepieciešamas saimnieciskās dotības, jo nepārtraukti kaut kas ir jāremontē vai jābūvē, jāspēj piesaistīt finansējumu. Tikai tās iestādes attītās, kurām ir spēcīgi vadītāji.”

Profesore Rozentāle, kura ilgus gadus vadījusi Latvijas Infektoloģijas centru, atklāj, ka nekad nav baidījusies uzņemties vadošu amatu. “Vienmēr esmu uzskatījusi: ja labi veicas, tas ir kolektīvs darbs un nopelns, bet kļūdas – tās ir vadītāja vai varbūt nelielas vadības grupas kļūdas. Jo par darbu un pieņemtajiem lēmumiem atbild vadītājs.” Spēju un gatavību uzņemties atbildību profesore uzsver arī kā vienu no galvenajiem priekšnosacījumiem, lai iesaistītos politikā. “Sapratu, ka tikai caur politiskiem procesiem varu ietekmēt to, kas notiek veselības aprūpē. Tas bija jauns izaicinājums, un mani tas interesēja,” teic profesore.

J. Strazdiņš gan min, ka nereti pazīstamus ārstus kāda politiskā partija aicina savā sarakstā, lai to izkrāšņotu: “Kopumā mūsu veselības aizsardzības sistēma ir slikti finansēta, taču atrodas drosmīgi cilvēki, kuru ideja – iešu politikā un mēģināšu kaut ko labot.” Narkologam J. Strazdiņam savulaik bijusi tieši šāda motivācija. Viņš uzskata, ka arī sievietes ārstes, kuras uzņēmušās veselības ministra amata pienākumus, vadījusi doma uzlabot veselības aprūpes sistēmu, palielināt finansējumu. “Nevar noliegt, ka tika izdarīts daudz, taču galvenokārt savai nozarei.”

VAI KVOTAS SAEIMĀ DOTU LĪDZSVARU POLITIKĀ?

Dažkārt izskan viedokļi, ka, sekojot Eiropas valstu praksei, kas paredz kvotu sistēmu politikā, tāda būtu jāievieš arī Latvijā. Politiskajām partijām Saeimā būtu jānodrošina noteikta vīriešu un sieviešu skaita proporcija. Tomēr pret šādu sistēmu rodas pamatoti iebildumi. J. Strazdiņš, būdams vairāku Saeimas un Rīgas domes sasaukumu deputāts, ir pārliecināts: “Raugoties no sociāldemokrātiskas sabiedrības viedokļa, dzimumu vienlīdzības princips, protams, ir taisnīgs. Bet, manuprāt, svarīga ir personība, nevis dzimums. Eiropas Parlamentā gandrīz puse deputātu no Latvijas ir sievietes. Kas no tā mainās? Nekas. Tāpat būs arī Saeimā.”

Arī profesore Rozentāle nav kvotu piekritēja: “Ir pilnīgi vienalga, vai kandidāts ir sieviete vai vīrietis. Kandidātam vajadzētu būt ar labu izglītību (varbūt pat vairākām), lielu pieredzi, iespējams, arī pašvaldības darbā. Nonākot Saeimā, cilvēkam jau vajadzētu būt labi padarītiem darbiem, kurus viņš var parādīt. Saeima, kā likumdošanas institūcija, nav tā vieta, kur cilvēks mācās.” Un tomēr acīmredzot ir kādi būtiski faktori, kas ietekmē sieviešu, tostarp ārstu, lēmumu neiesaistīties politikā. “Iespējams, sievietes ārstes ir apmierinātas ar savu darbu. Turklāt sievietes ir reālistes, un viņām ne īpaši patīk kaut ko sasolīt, ja viņas nav drošas, ka tik tiešām visu varēs izpildīt. Sievietes kritiskāk skatās un reāli vērtē – var kaut ko ietekmēt vai ne. Ne gods, ne vara nav iemesli, kas sievieti ārsti varētu saistīt politikā. Ļoti svarīga ir gatavība uzņemties atbildību un drosme stāties līdzās vīriešiem, sakot: jā, es varēšu tikt galā.”

Profesors Kalējs uzskata, ka sievietes ārstes neiesaistās politikā, jo ir pragmatiķes. “Pirmkārt, nav noslēpums – ja vēlies par sevi uzzināt to, ko nezini pats, ej politikā! Kurai to vajag? Otrkārt, esot politikā, cilvēkus tūlīt interesē viss – ko ēd, ko dzer, ko velc mugurā un ar ko esi kopā. Bet, ja viņas tomēr pieņem piedāvājumu un iesaistās politikā, iespējams, šīs sievietes vada ambīcijas vai naiva ticība – ja nu man izdosies...”

Ģimenes ārste E. Vītola uzskata, ka politika savā ziņā ir karjeras izaugsme un, ja sieviete ārste nejūt vēlmi iet politikā, tātad šāda izaugsme viņai nav interesanta. “Politika mētā te augšā, te lejā. Vai sievietei, kura apzinīgi dara savu darbu, to vajag? Vai man to vajadzētu? Neesmu arī droša, ka man nekad nebūtu kauns par partiju, kuras sarakstā esmu. Bet citādi uzskatu, ka nepastāv sieviešu diskriminācija ne medicīnā, ne politikā. Vienkārši sievietes prioritātes vienmēr atšķirsies no vīrieša prioritātēm.”

Šī tad arī ir Apaļā galda dalībnieku galvenā atziņa, kas izskaidro nevienlīdzību. Profesors Kalējs vēl piebilst: “Civilizētā sabiedrībā prioritāra ir individualitāte. Katram vīrietim un katrai sievietei tiek dotas dažādas iespējas jebkurā profesijā un jebkurā laikā. Kuras izmantot un kuras ne – tā ir cilvēka izvēle, nekādam sabiedrības diktātam nav jāpakļaujas. Ir tāds lielisks teiciens: dzīve ir līnija, kuru mēs velkam bez iespējām lietot dzēšgumiju. Tā ir katra personīgā līnija, kas veidojas no iespējām, izvēlēm un lēmumiem.”

Raksta autore: Zane Kalniņa

Avots: Medicus Bonus, Marts, 2016